Šī ir situācija, kurā indivīda izaugsmei traucē visaptveroša un vispārēja nekonkrētība. Viņam jāpārvar zemapziņā iekodēti aizspriedumi, kuri traucē lietas redzēt skaidri un pēc būtības. Viņā mīt atkarība no apkārtējo ļaužu emocionālā stāvokļa, kā arī milzīgs žēlums pret sevi.

Viņam jāmācās kontrolēt savu psihoemocionālo stāvokli, jo iekšējais apjukums neļauj izpausties viņa iedzimtajai ļoti spēcīgajai intuīcijai. To izdarīt viņam nav viegli, jo iekšējā pasaulē valda haoss. Parasti vislielākās sāpes cilvēks nodara sev. Cilvēks saprot nepieciešamību nesāpināt citus un pamatīgi nopūlas, lai iemācītos rīkoties un runāt tā, kā patiešām reāli jūt. Viņa iekšējā pasaulē var valdīt haoss, kas jāmācas sakārtot un strukturēt visas dzīves garumā.

Jāmācās saprast, ka dzīvē nekas nenotiks, kamēr nebūs skaidri formulēti mērķi un uzdevumi.

Viņa vārgā vieta ir pārmērīga līdzjūtība, viņš ārkārtīgi izjūt citu cilvēku ciešanas. Iepriekšējās dzīvēs viņa mīkstsirdība ir bijusi ļaunprātīgi izmantota. Pārmērīgā jūtīguma dēļ cilvēks var kļūt depresīvs un nervozs. Šajā dzīvē cilvēkam jāizveido sava vērtību sistēma, kura palīdzētu atšķirt patiesi līdzjūtības vērto no šķietamā. Jāsaprot, ka cilvēku ciešanas arī ir iepriekšējo dzīvju rezultāts un lai arī cik nežēlīgi tas izskatītos, tas ir viņu ceļš, caur kuru tiem jākļūst stiprākiem.

Cilvēkam jāiemācās pateikt nē.

Cilvēks var ilgi sevī glabāt atmiņas un pāri darījumus, kā rezultātā var ciest viņa nervu sistēma un veselība vispār. Ar laiku viņš tomēr spēj piedot un aizmirst nodarīto. Tas liecina par viņa spēju pakāpties uz augšu pa savas attīstības spirāli.

Visā ņem virsroku emocijas un jūtas. Intuitīvi šis cilvēks meklē saskarsmi ar dziļas dvēseles cilvēkiem. Šajā dzīvē jāmācās izmantot savas prāta un analītiķa spējas. Jāiemācās būt par pienākuma un atbildības cilvēku.

Šīs dzīves uzdevums ir kalpošana citiem.