Šī inkarnācija cilvēkam dota nesavtīga sava radošā darba nozīmības apzināšanai. Indivīds mācās sevī attīstīt spēku, koncentrēt iekšējo potenciālu un gribu radošai izpausmei. Viņam bieži vien nav uz ko paļauties šajā ceļā. Nākas pārvarēt paša apātiju un bezrūpību, pārtraukt žēlot sevi un jāsaprot, ka sava dzīve jādzīvo un aktīvi jārada pašam. Cilvēks bieži jūtas nesaprasts, atstumts, pat izolēts. Tomēr viņam jāzina, ka vientulības periodi patiesībā kalpo spēka koncentrācijai, ka šajā dzīvē viņš ir spējīgs būt līderis, vien jāatmet šaubas. Kad lēmums būs pieņemts, nekas un neviens viņu neatturēs no mērķa.

Iepriekšējā pieredze, kur lielu vietu ieguva draugu un domubiedru viedoklis, kļūst kavējoša,-tā atslābina, vairo nedrošību, atņem spēku, kas tik ļoti nepieciešams ceļā uz mērķi.

Daudz domu enerģijas tiek veltītas nākotnei, cilvēks patiesībā ir pieradis dzīvot tajā. Būtisks pagrieziens cilvēka dzīvē notiek, kad viņš saprot, ka šodiena ir vakardienas nākotne un, ka nākotnē nebūs nekā, ja to neradīs šodien.

Cilvēks ir liels individuālists ar savdabīgu, grūti izprotamu raksturu, gatavs visu savu spēku ziedot bezcerīgiem projektiem un avantūrām, bet tajā pat laikā ir spējīgs uz lielām lietām visas cilvēces labā. Viņš nemēdz samierināties ar kaut ko otršķirīgu, un, reiz sācis ceļu uz panākumiem ir neapturams. Parasti veic ceļu no nabadzības uz bagātību. Dzīves otrajā pusē mēdz būt vientuļš, jo augstu vērtē neatkarību. Arī tad, ja ir ģimene, tās intereses atrodas cilvēka apziņas perifērijā.

Viņš intuitīvi saprot vienlīdzības un taisnības principus, un šī inkarnācija viņam ir dota, lai ar visas savas individuālās gribasspēku spilgti un vareni rādītu cilvēkiem ceļu uz labāku pasauli. Viņš daudz ko panāks, ja pakļaus savu gribu cilvēces interesēm.