Apziņas līmenī šis ir vissmagākais mezglu stāvoklis. Cilvēka iepriekšējo inkarnāciju pieredzē pasaule ir līdz absolūti perfektai struktūrai novests mehānisms. Šāds cilvēks absolutizē loģiku. Viņa pieeja pasaulei var būt racionāla un materiālistiska. Krīzi rada tas, ka indivīds sāk apzināties strupceļu, kurā nonācis. Patiesība slēpjas aiz tā, ka viņa ierobežotā iztēle un jūtas var tikai analizēt, vai uztvert. Viņš sāk apzināties savas cietās, neelastīgās metodes bezperspektīvi, savu partneru aprobežotību un nespēju no tiem atbrīvoties. Joprojām viņš meklē stingru kārtību un reglamentāciju. Viņš apspiež un ierobežo sevi , cenšoties atbilst iedomātam standartam. Viņš atzīst tikai to informāciju, kuras avots ir „augstāka autoritāte”. Viņš joprojām meklē izeju savas iepriekšējās vērtību sistēmas robežās. Indivīda uzdevums ir pilnībā saplūst ar kosmisko apziņu, iegremdēties tajā kā okeānā un caur šo savas domāšanas kristīšanu piedzimt no jauna. Tam traucē kosmiskas bailes dzīvot nesakārtotā pasaulē, bailes no haosa. Cilvēks ienāk šajā dzīvē ar pārliecību, ka pasaule ir briesmu pilna. Visam, ar ko saskaras, viņš liek klāt savu mēru. Visu, ko nesaprot – apšauba un kritizē. Svešais viņu biedē, dara nervozu un piesardzīgu, tieši šīs attieksmes dēļ tas bieži ir reālas slimības cēlonis. Daudziem cilvēkiem ar šādu mezglu stāvokli ir seksuālas dabas problēmas, kas sakņojas zemapziņā. Viņu vidū var būt gan puritāņi, gan seksuāli atsaucīgi, taču emocionāli vēsi cilvēki. Viņu prāts ir tik analītisks, ka dzīve draud izvērsties par manipulēšanu – līdzīgu šaha spēlei. Viņš vienmēr pamana detaļas, nekad nepalaiž garām acīm redzamo , viņš var stundām sēdēt pie viena uzdevuma , bet tajā pat laikā neredzēt problēmu kopumā. Iepriekšējā dzīves pieredze viņu urda analizēt pa daļām arī to, kas būtu jāaplūko kā viens veselums. Un tieši tāpēc, ka spēj ārkārtīgi skaidri domāt, apzinās savas problēmas un viņa gars ir nemierīgs, nervozs, pat uzbudināts. Šim cilvēkam jāmācās ticība. Viņam jāsaprot, ka viens ir viss un viss ir viens. Viņam jāmācās saplūst ar pasauli mīlestībā, nevis jānorobežojas. Viņam jāielaiž sevī haoss. Liktenis viņam lēmis pārdzīvojumus, lai mācītu līdzcietību. Tas sagrauj viņa loģiskos un rūpīgi pārdomātos plānus. Simboliski viņš izcieš visas pasaules sāpes. Tas nostiprina viņā dievišķo mīlestību. Un tikai tad viņš atsakās tiesāt citus. Reizēm viņa lieliskā intuīcija atklāj noslēpumaino esības būtību, taču iepriekšējo inkarnāciju pieredze liek šaubīties par visu. Tādējādi viņš vienmēr ir uz robežas, vienmēr pusceļā starp divām pasaulēm. Viņš nonāk punktā, kur laiku pa laikam viņu sasniedz universālā saprāta atblāzma, taču pat nokļuvis tās ietekmes sfērā, šaubu mākts atgriežas atpakaļ, lai sāktu visu no gala. Un tomēr ar katru reizi viņš sper solīti tālāk bezgalībā, kur galu galā izkausēs savas ierobežojošās pagātnes važas un piedzims no jauna kā tīrs gars.

p.s. Parasti ap 33 gadu vecumu, galvenais dzīves uzdevums, vismaz tā virziens kļūst saprotams!